VECĀKU STĀSTI

Jacintas vecāku stāsts 

"Jacinta bērndārznieces gaitas pirmsskolas izglītības iestādē „Mācos mācīties” sāka ļoti agri – viņai tikko bija apritējis gads un četri mēneši. Jau pēc iepazīšanās vizītes viņa tur jutās kā savējā, un sapratām, ka gribam, lai tieši tādā vidē izglītojas mūsu bērns, tādēļ kopš pirmās dienas Jacintu uz dārziņu laidām ar ļoti lielu paļāvību, ka viss, kas tur notiks, viņai būs neaizmirstams piedzīvojums.

Un tā arī ir – iejušanās jaunajos apstākļos notika pārsteidzoši viegli, mums gāja garām ikrīta scēnas par nevēlēšanos palikt bērnudārzā, Jacinta arī diezgan ātri pieņēma bērnudārza „spēles noteikumus” un vienu otru dārziņā apgūtu lietu sekmīgi praktizē arī mājās, piemēram, mazajam brālim mācot sportot, vannā tēlojot peldēšanas treneri Kristapu vai aizrautīgi grabinot marakasu, ko apguvusi mūzikas nodarbībā.

Ļoti novērtējam, ka jau kopš pirmās dienas bērnos tiek audzināta patstāvība – visas lietas, ko viņi var izdarīt paši, viņiem arī ļauj darīt pašiem. Ģērbties, cept cepumus, novākt traukus – šīs un daudzas citas prasmes Jacinta nostiprinājusi tieši bērnudārzā. Protams, nebija jau gluži tā, ka viņa neko nezināja un nemācēja, taču audzinātājas salika „punktiņu uz i”, un, piemēram, tieši bērnudārzā Jacintas „viens, divi, četri, astoņi, desmit, trīs” sarindojās loģiskā secībā no viens līdz desmit, arī pašas, brāļa, tēta un mammas mīļākā krāsa tieši bērnudārzā kļuva par violetu, oranžu, zaļu un zilu.

Tāpat bērnudārzā Jacinta mācās veidot attiecības ar vienaudžiem. Ja vēl salīdzinoši nesen viņai bērni un pieaugušie, draugi, nedraugi, zēni un meitenes visi bija „vienā katlā”, tad šobrīd to, kas ir draugs, šķiet, viņa apzinās jau ļoti skaidri un pati mācās draudzēties. 

Ir vēl desmitiem citu lielu un mazu lietu, kuras viņa ir apguvusi bērnudārzā. Mēs jau sākotnēji ļoti uzticējāmies iestādes personālam, un šī uzticība ir attaisnojusies. Vēl aizvien apbrīnojam, ar kādu azartu, entuziasmu un uzmanību bērnudārzā izturas pret katru bērnu, cik personisku pieeju rod katram vecākam, lai individuāli pārrunātu jautājumus, kas skar bērna attīstību un mammai un tētim ikdienā varbūt paslīdējuši garām. 

„Mācos mācīties” pavisam noteikti ir Jacintas bērnudārzs."

Jacintas mamma un tētis.

Ernesta vecāku stāsts

 "Kas mums ir šis dārziņš? Tā ir vieta, kur bērns pavada lielāko dienas daļu un tam jāsniedz drošības un māju sajūta. Kas dārziņš ir Mūsu bērnam? Tā ir vieta, kur augt, attīstīties un gribēt tajā visā piedalīties. Tāpēc ar pārliecību un drošu sirdi varam apgalvot, ka dārziņš "Mācos mācīties" ir vislabākā vieta, kur šodien BŪT." 

Ernesta mamma un tētis.

Līnas vecāku stāsts 

"Mūsu meita bērnudārza gaitas sāka pašos tā atvēršanas pirmsākumos - tad, kad vēl bija tikai viena grupiņa, un ir liels prieks redzēt, kā tas aug un attīstas.

Esam priecīgi par mājīgo un drošo vidi (gan fiziskā, gan bērnam emocionālā nozīmē), kas mūsu “grūto” bērnu ar valodas un uzvedības īpatnībām ir uzņēmuši un cenšas darīt visu, lai veicinātu viņas attīstību tai laikā, kad bija grūti iedzīvoties citās vietās.

Esam ļoti pateicīgi par individuālo attieksmi, kad ar vecākiem tiek izrunāti bērna sasniegumi, ne tik stiprās puses un meklēti risinājumi, lai bērnam palīdzētu. Meita ir saņēmusi atbalstu no atbalsta komandas - skolotājas, logopēda, psihologa, kā arī visiem citiem bērnu dārza darbiniekiem. Baseina diena ir viena no gaidītākajām dienām nedēļā :)

Pateicoties visam bērnu dārza kolektīvam, mūsu meitai ir vērojams liels progress vispārējā attīstībā, komunikācijā, runā.

Paldies, ka palīdzat, nemetat plinti krūmos arī tad, kad ir grūti!"

Līnas mamma un tētis.